Vakar apmeklēju grāmatu izstādi Ķīpsalā un cita starpā piestāju pie izdevniecības „Dienas grāmata” stenda, lai painteresētos, kad Latvijas grāmatnīcās būs nopērkami igauņu jaunā rakstnieka Sassa Henno grāmatas „Šeit biju es” turpinājumi. Liels bija pārsteigums uzzinot, ka turpinājumus izdot latviski nemaz nav plānots. Kā izrādās – latviešu lasītājs „Dienas” izdoto pirmo daļu nemaz nav novērtējis un tirdzniecības rādītāji ir negaidīti zemi. Pašlaik „Diena” šo grāmatu met pakaļ par pāris latiem (izstādē laikam bija nopērkama par vienu latu) .

 „Šeit biju es” stāsta par mūsdienu Igaunijas sētas pusi - pusaudžiem no nelabvēlīgām ģimenēm, kas cīņā par izdzīvošanu spiesti zagt, laupīt un tirgot narkotikas. Reizē ar noziedzīgās pasaules nerakstītajiem likumiem viņi apgūst arī citas vērtības – uzticību saviem draugiem un ģimenei, kas ne vienmēr nozīmē ģimeni mafijas vai baznīcas izpratnē. Arī sižets ir pārsteidzoši interesants tik nodrāztajam jauniešu noziedzības tematam. Es grāmatu izlasīju vienā elpas vilcienā un visi, kam to esmu devis, tāpat.

Romāns nedaudz atgādina seriālu „Brigada” vai Viktora Kozlova „Gopņikus”, taču galvenie tēli igauņu variantā man likās simpātiskāki. Ja Kozlova „gopņiki” ir reāli truleņi, kas aiz gara laika met pa lampu, izvaro un brauc kauties „stenka protiv stenku” ar blakus rajona pacaniem, tad S. Henno jauniešu vardarbība ir nevis bezdarbības, bet gan bezizejas rezultāts. Turklāt ar igauņu puišiem man kā latviešu lasītājam vieglāk identificēties nekā ar krievu pacaniem. Kopīgs Kozlovam un Henno ir tas, ka viņi abi neapgrūtina savu lasītāju ar lieku moralizēšanu, ļaujot tam pašam novilkt robežu starp labo un ļauno.

Tulkojums ir reti kvalitatīvs. Pat kriminālo jauniešu leksika nav literāri nopucēta un nogludināta. Viņu dialogi ir tāds pats organisks, neviltots un tieši tādēļ savdabīgi pievilcīgs „bazars”, kādu var dzirdēt vakaros pie daudzstāveņu kāpņu telpām vai „La Roccas” ieejas.

Katrā ziņā noteikti visiem iesaku šo grāmatu iegādāties (kā jau minēju sākumā – cena ir simboliska). Tikai brīdinu, ka beigas atstāj reālu „āķi lūpā” un gribas pēc iespējas ātrāk uzzināt, kas notiek tālāk. Bet tad ir jāmācās igauņu valoda, vai jāgaida kāds krievu/angļu vai citas pazīstamas valodas izdevums.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, plus vēl apstākli, ka Latvijā jauniešu literatūras katastrofāli trūkst, grūti iedomāties, kādēļ „Es biju šeit” pie mums tā izgāzies. Droši vien pie vainas „Dienas Grāmatas” mārketings. 1) grāmatas dizains ir nāvīgi oriģināls, bet es to grāmatnīcā pat nepaņēmu rokās, jo vāks likās kā kādai no tām apnikušajām „kā mums leģionāriem, disidentiem grūti gāja čekas pagrabos” grāmatām. Par laimi saņēmu to dāvanā un tad iepazinos arī ar saturu; 2) Reāla mārketinga laža. „Diena” laikam cerēja, ka Igaunijā populāru grāmatu reklamēt nemaz nevajag. „Šeit biju es” 2004. gadā uzvarēja Igaunijas romānu konkursā, estiņi Henno ir atzinuši par labāko jauniešu autoru, bet viņa romānu - par labāk noformēto literāro darbu, sācies arī darbs pie filmas uzņemšanas pēc romāna motīviem – tas viss noteikti tika plaši atspoguļots igauņu medijos un vēl vairāk veicināja tirdzniecību Igaunijā. Bet kurš no mums interesējas par to, ko raksta Postimees vai rāda Eesti TV?