Izdzirdot par šiem vīriem, pazīstamā sporta komentētāja Nikolaja Ozerova izsaucienu „Tāds hokejs mums nav vajadzīgs!” gribas pavērst uz otru pusi. Grupa kanādiešu pierādīja, ka sports – tas ir kaut kas vairāk par pretinieka uzvarēšanu, par slavu, vai miljonos mērāmu algu.

Ripas iemetiens tika izdarīts 8. februārī, bet spēle beidzās 18. februārī. Ar kopējo spēles laiku 241,5 stundas 40 kanādieši uzstādīja jaunu Ginesa rekordu. Starp citu, šiem pašiem vīriem piederēja arī iepriekšējais – 2005. gadā uzstādītais rekords – 240 stundas nepārtraukta hokeja.

Kā jau pienākas īstiem dzelzs vīriem spēle nenotika kādā slēgtā ledus arēnā ar mīkstām sēdvietām un siltām ģērbtuvēm, bet gan zem klajas debess. Pirmās trīs dienas gaisa temperatūra grozījās robežās starp – 29 un – 31 grādu pēc Celsija. Turklāt pūta brāzmains vējš. Taču par spīti apsaldējumiem, tulznām un traumām vīri izturēja līdz galam. Kā vēlāk atzina viens no hokejistiem Brents Saiks – visvairāk viņam spēles laikā pietrūcis iespējas pabūt kopā ar savu sešgadīgo meitu.

Galīgais rezultāts tā arī joprojām nav aprēķināts un nav zināms kura no komandām – „Cerība” (Team Hope) vai „Izārstēšana” (Team Cure) galu galā uzvarēja. Taču paši dalībnieki par to īpaši neskumst, jo galvenais 10 dienu garā mačā mērķis nebija uzvara, bet gan labdarība. Aptuveni 300 000 dolāru ienākumi tiks ziedoti institūtam, kas pēta bērnu onkoloģiskās slimības.

 

Avots: The Sun