Beļģijas Vestvleteranas pilsētas Svētā Siksta klostera Trapistu ordeņa mūki kopš 1839. gada pēc savas slepenas receptes brūvē alu. Šo gadu laikā tas ieguvis tādu popularitāti, ka mūsdienās veikali, krogi un vienkārši alus cienītāji gatavi stāvēt garā rindā, lai tiktu pie šī aliņa.

Pieprasījums pēc „Trapistu alus” ir sasniedzis tādu līmeni, ka mūkiem, kas zvērējuši dzīvot pieticībā, celibātā un klusumā, tas sākot radīt problēmas. Tādēļ viņi visiem spēkiem pretojas klientu prasībām paplašināt ražošanu, nereklamē savu produkciju, neatklāj dzēriena recepti un pat nelīmē etiķetes uz pudelēm. Saražoto dzērienu mūki pārdod paši pie klostera vārtiem. Turklāt viņi cenšas piemērot ierobežojumu, ka viens pircējs nedrīkst mēnesī iegādāties vairāk par divām kastēm.

Tas gan nav traucējis (bet varbūt tieši palīdzējis) „Trapistu alum” iegūt nebijušu popularitāti. Krogu īpašnieki to slavē par „visu alu svēto grālu”, alus tirgotāji un dzērāji dodas īstos svētceļojumos uz Vestvleteranu. Kad pie mazpilsētiņas klostera vārtiem izveidojās tādas auto rindas kā uz Latvijas – Krievijas robežas, mūki izdomāja ieviest sistēmu, ka pircējam vispirms jāpiesakās telefoniski. Rezultātā no zvanu skaita „uzkārās” visa vietējā telefonu centrāle un klosterim nācās ierīkot pašiem savu centrāli, kā arī daļēji atteikties no klusēšanas zvēresta.

Taču par spīti klientu lūgumiem un prasībām ražošanas apjomus klosteris palielināt negrasās un spītīgi ik gadus izgatavo tikai 60 000 kastes alus. Tādēļ veikli spekulanti pamanās tirgot 0,3 pudelītes internetā vidēji par 15 dolāriem, kas ir aptuveni 10 reizes dārgāk nekā, pērkot pie mūkiem. Man gan personīgi 15 „zaļos” tērēt beļģu aliņam būtu tā kā žēl. Turklāt esmu svēti pārliecināts, ka visu alu svētie grāli patiesībā top tepat Tērvetē un Užavā.  

 Avots: The Wall Street Journal